Bet mēs zinām, ka viss bauslībā teiktais teikts tiem, kas stāv zem bauslības; tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā. Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod – grēka atziņu. Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic. Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum. Kur nu paliek mūsu lielīšanās? Tā ir zudusi. Caur kuru bauslību? Ar darbiem? Nē, bet ar ticības bauslību. Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.  [Rom.3:19-28]

Vienreiz ir tā retā iespēja svinēt reformācijas dienu svētdienā. Mēs to svinam tieši šodien, jo tā ir īstā diena. Protams, reformācija saistās ar konkrētiem vēsturiskiem notikumiem, arī ar Mārtiņa Lutera darbību, bet daudz būtiskākas lietas saistās tieši ar šodienu.

Kā jūs domājiet, cik svarīgs mūsu draudzes nosaukumā ir vārds “luteriskā”? Es varētu pajautāt arī savādāk, kāpēc jūs esat luteriskās draudzes locekļi? Kāpēc, piemēram, ne katoļu draudzes? Vai arī nedaudz tālāk esošo pareizticīgo, baptistu, vai kādas no harismātisko draudžu loceklis? Vai esat kādreiz par to domājuši? Balstoties savā pieredzē, varu teikt, ka brīdī, kad mani Dievs uzrunāja, es aizgāju tieši uz luterāņu baznīcu, tāpēc ka uzskatīju, ka tradicionāli piederu pie luteriskās baznīcas, jo mani senči bija tās locekļi. Noteikti arī daudzi no jums tieši tādā veidā ir nonākuši šeit. Arī dažādās socioloģiskās aptaujās pulka cilvēku sevi pieskaita pie luterāņiem tieši šāda iemesla dēļ, lai gan savās ikdienas gaitās baznīcai met lielu līkumu. Vēl kāds iemesls, kas reizēm liek izšķirties par labu luterāņu baznīcai ir tās izdevīgas novietojums vai paša dievnama skaistums. Vēl kāds varbūt sācis nākt uz luterisko baznīcu, tāpēc ka vēlējies salaulāties ar kādu luteriskās draudzes locekli, un tad no laba prāta un priecīgi, vai arī nedaudz piespiedu kārtā ir šeit atnācis. Ir noteikti arī tādi, kas ir rūpīgi pētījuši un salīdzinājuši, kādi mācītāji kurā draudzē kalpo, kāda ir dievkalpojuma kārtība, kādas dziesmas tiek dziedātas, kādas kalpošanas draudzē notiek, vienā vārdā sakot, meklējuši, kura draudze vislabāk spēj apmierināt viņa garīgās vajadzības. Ir taču svarīgi, lai starp draudzi un jums būtu pilnīga saskaņa un saderība, kā cimdam ar roku.

Noteikti varētu minēt vēl simtiem iemeslu kāpēc cilvēks nonāk tajā vai citā draudzē, bet tie visi tomēr ir otršķirīgi, tāpēc vēlos jums jautāt, kas ir luterānis? Vai luterānis ir cilvēks, kas pieder luteriskai draudzei? Nebūt nē. Savā draudzē mēs sastapsim cilvēkus, kuru ticība un ticības dzīve vairāk atbildīs citām konfesijām, vai pat vispār neticīgus cilvēkus. Tāpat arī citu konfesiju draudzēs mēs varēsim atrast cilvēkus, kas savā ticībā drīzāk ir luterāņi. Bet mūsu dievnams ir atvērts visiem.

Varbūt luterisko identitāti nosaka tas, vai baznīcā vai draudzes locekļu mājās pie sienas būtu likta Lutera ģīmetne? Vai šajā baznīcā tāda ir? Nav. Vai kādam no jums mājās ir viņa bilde ierāmēta? Ja ir, tad noteikti retajam. Man gan arī tādas nav. Tātad luterisko piederību nenosaka Mārtiņa Lutera attēla esamība.

Kas tad ir tas svarīgais, lai mēs varētu saukties luterāņi? Luterāņi ir cilvēki, kas noteiktā veidā tic Dievam. Luterāņi ir cilvēki, kurus vieno zināmas dogmas.

Vārds “dogma” dažiem noteikti lika saraukt degunu. Tas taču ir garlaicīgi. Kāda gan nozīme dogmām, ja mums vairāk rūp mūsu pašu garīgums, vai kalpošana līdzcilvēkiem, vai ticīgo kopā būšana, nemaz jau nerunājot par mīlestību uz Dievu un savu tuvāko. Tās taču ir daudz svarīgākas lietas par kaut kādām konfesionālām atšķirībām.

Tomēr tas nav tik vienkārši. Mūsu ticības patiesības ir kā mugurkauls, kas satur kopā visu mūsu ticību. Kas būtu cilvēks bez mugurkaula? Tā būtu tikai viena ādas, muskuļu un orgānu čupiņa uz grīdas. Cilvēkam ir nepieciešams mugurkauls, kas visu to balstītu. Vai iedomājieties automašīnu bez virsbūves? Pie kā tad skrūvētu riteņus, dzinēju, durvis un logus? Virsbūve satur to visu kopā.

Šodien, Reformācijas dienā, mēs varam pateikties Dievam, ka mūsu ticības tēvi ļoti rūpējās par skaidrību ticības jautājumos, kas deva stingru mugurkaulu mūsu ticībai. Tas bija viņu aicinajums, meklēt un atkal atklāt kristīgās ticības pamatpatiesības. Viņi kalpoja Dievam ar savu prātu. Protams, viņi kalpoja Dievam arī ar savām rokām, darot Viņa mīlestības darbu pasaulē, viņi kalpoja Dievam ar savām sajūtām, atklājot dievišķo skaistumu mūzikā un mākslā, viņi kalpoja Dievam, staigājot mīlestības un taisnības ceļos. Bet viņi kalpoja arī ar savu prātu. Jēzus kā augstāko bausli mums nosauc: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” Šis uzskaitījums iekļauj arī prātu. Arī apustulis Pāvils aicina mūs atjaunoties sirdsprātā. Un mīlēt Dievu ar prātu nozīmē nopietni pārdomāt Bībelē atklātās ticības patiesības.

Kuras tad ir tās būtiskās ticības patiesības, kas satur mūsu ticību? Iespējams būsiet dzirdējuši dažas solas: sola scriptura, sola Christos, sola gracia, sola fidei. Šīs četras solas mēs varētu izteikt šādā teikumā: balstoties vienīgi Rakstos, vienīgi Kristū tiekam taisnoti vienīgi no Dieva žēlastības vienīgi ticībā. Tās ir fundamentālas doktrīnas, kas dod pamatu un spēku mūsu kristīgajai ticībai.

Pirmā sola ir vienīgi Raksti. Mēs ticam, ka vienīgi Raksti ir augstākā autoritāte, kas nosaka visu mūsu ticību. Mūsu ticība ir balstīta Rakstos, kuros mēs varam iepazīt patiesību par Dievu, Kristu, želastību un ticību. Mēs pulcējamies ap Dieva vārdu. Palūkojieties, kur atrodās mūsu draudzes  lielā bībele? Dievnama centrā, pašā tā sirdī, uz altāra. Bībele ir mūsu draudzes centrs, Bībeli lasot mēs iepazīstam gan Dieva likumus, gan arī Viņa Žēlastību.

Vienīgi Kristus, tā ir otra mūsu ticības mugurkaula sastāvdaļa. Jēzus personā mums atklājas Dieva mīlestība un žēlastība. Kristus pats bija Dieva mīlestība un žēlastība. Reizēm, lai saprastu kādas lietas, tās ir nepieciešams samazināt vai vienkāršot līdz mūsu saprašanas līmenim. Peimēram, mēs bērnam nedosim pamēģināt izbraukt ar traktoru, drīzāk mēs iedosim viņam rotaļu traktoru, lai caur rotaļu viņš izprastu arī īstu traktoru. Līdzīgi mēs varētu teikt arī par Dievu. Dievs ir pārāk neaptverams, lai mēs Viņu izprastu. Tāpēc Viņš ienāca mūsu pasaulē, kļuva līdzīgs mums, lai mēs varētu saprast Dieva mīlestību un žēlastību. Uzlūkojiet Dēlu un jūs iepazīsiet Dievu. Klausieties Jēzus vārdos, un jūs dzirdēsiet paša Dieva balsi.

Vienīgi žēlastība, mēs piederam žēlastībai. Caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos mēs zinam, ka mūsu Dievs ir žēlsirdīgs. Bet ko žēlastība nozīmē mums? Tā ir dāvana. Apustulis Pāvils savas vēstules iesāk un noslēdz ar žēlastību: “žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.” Ar šiem vārdiem mēs iesākam arī katru sprediķi. Žēlastība ir Dieva dāvana mums. Mēs nevaram to iegūt ar pareizu reliģisko stāju, vai kļūstot katru dienu labāki. Dievs neuzstāda mums kādus noteikumus, lai šo dāvanu piešķirtu. Piemēram. Dievs tevi mīlēs vairāk, ja tu Viņam paklausīsi; Dievs tevi mīlēs vairāk, ja tev būs pareizākā mācība; Dievs tevi mīlēs vairāk, ja tu pildīsi baušļus; Dievs tevi mīlēs vairāk, ja tu atbrīvosies no grēka… Ja, ja, ja, ja… Vienmēr var atrast kādu “ja”. Bet nē, Dievs mīl grēciniekus. Viena lieta, kas mūs šeit vieno, ir tas, ka mēs esam grēcinieki, un mēs zinam, ka Dievs mīl grēciniekus. Viņš savu žēlastību mums ir dāvinājis, kad mēs vēl Dievu nepazinām, kad bijām Viņa niknākie ienaidnieki.

Vēl viens ļoti svarīgs mūsu ticības mugurkaula balsts ir vienīgi ticība. Ko Dievs no mums vēlas? Vienīgi ticību, paļāvību uz Jēzu Kristu. Lielākā daļa cilvēku atzīst, ka viņi tic Dievam vai kādam augstākam spēkam. Bet Bībele neprasa no mums ticību Dieva eksistencei, tā prasa mūsu pilnīgu uzticēšanos Jēzum. Tā neprasa no mums izvēlēties vai pieņemt Jēzu, jo Viņš ir tas, kas mūs izvēlas pirmais. Ko nozīmē ticēt un uzticēties Jēzum? Tas ir līdzīgi kā nolikt savu bērnu uz sola un aicināt viņu lēkt jūsu rokās. Un bērns paļāvībā to darīs, jo viņš zin, ka jūs viņu nepiemānīsiet, neļausiet nokrist uz grīdas un sasisties, bet noķersiet viņu savās rokās. Līdzīgi mums ir jāuzticās Dievam, Viņa apsolījumiem. Mums jātic tam, ko viņš ir darījis mūsu labā, mūsu glābšanai, mūsu mūžīgajai dzīvībai, un šādā paļāvībā arī jādzīvo.

Tātad kas ir luterānis? Vai tas, kurš pieder luteriskajai baznīcai? Nē, ir daudz cilvēku, kas sevi sauc par luterāņiem, bet tādi nemaz nav. Vai luterānis ir tas, kurš goda vietā liek Mārtiņa Lutera ģīmetni? Nē, lai gan šis Svētā Gara vadītais vīrs ir daudz darījis, lai atklātu mums Dieva žēlastību, tomēr viņš nav mūsu ticības balsts. Vai luterānis ir tas, kurš Dievu pielūdz tikai pēc A vai C dievkalpojuma kārtības, vai tas kurš valkā albu vai talāru? Nē, tās ir lietas, kurās Kristus mums ir devis brīvību. Kas tad nosaka, vai esam luterāņi? Raksti, Kristus, Žēlastība un Ticība. Šīs ir lietas, kas veido mūsu ticības mugurkaulu, kas neļauj mums salūzt kā niedreiz vējā, kas ļauj mums izturēt šodien pasaules priekšā, un neļaus mums pazust Dieva tiesas priekšā. Mums ir stingrs mugurkauls, kas neļaus mums sabrukt. Amen.