Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa top iemesta ellē. Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa nāk ellē. Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams solījis. Bet Es jums saku: jums pavisam nebūs zvērēt; ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls, nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna. [Mt.5:21-37]

Gribu pastāstīt jums kādu stāstu. Vārdos nevienu neminēšu, jo tas ir izdomāts stāsts, tomēr esmu pārliecināts, ka katram no jums šī situācija ir pazīstama.

Kāds zēns bija pārsteigts, kāpēc citi bērni nevēlas ar viņu rotaļāties. Viņam patika spēles, bet viņš nespēja saprast, ka uzvarēt nav galvenais spēlē, lai gan tas ir patīkami. Viņš vēlējās vienmēr būt uzvarētājs. Kad viņš manija, ka tūlīt, tūlīt spēlē zaudēs, viņš steigšus mainija spēles noteikumus tā, lai viņš kļūtu par uzvarētāju. Ja pārējie sāka iebilst un strīdēties, viņš uzreiz izspēlēja savu galveno trumpi.

“Es pirmais to pateicu”, viņš sauca. Bija tāds nerakstīts likums, kurš pirmais izsaucas, tas nosaka spēles noteikumus. Un zēns bija liels meistars, vienmēr būt pirmajam, mainot noteikumus. Citiem bērniem parasti nemaz neienāca prātā pirms rotaļas sākuma pateikt, ka noteikumus nedrīkst mainīt. Tā viņiem vienmēr nācās zaudēt, ja viņi rotaļājās kopā ar šo zēnu. Tas nebija īpaši godīgi, un visi, pat šis zēns, to ļoti labi zināja. Tomēr uzvarēt viņam bija daudz svarīgāk par godīgumu. Tā pamazām pārējie bērni sāka vairīties no kopīgām rotaļām ar viņu. Bērni vairs nenāca kopā spēlēties uz ielas, bet paklusām pulcējās pagalmos.

Protams, tas nepalika nepamanīts. Reiz zēns kādam no agrākajiem draugiem vaicāja, kas ir noticis, un saņēma tiešu, skarbu, bet patiesu atbildi, ka nevienam nepatīk, ka viņš vienmēr maina noteikumus, lai tikai uzvarētu, tāpēc viņi grib spēlēties bez zēna. Viņš apcirtās un aizskrēja prom nikns. Kāpēc gan viņš nedrīkstētu mainīt noteikumus sev par labu? Kāpēc viņš nedrīkstētu uzvarēt, kad viņš to vēlas? Viņš taču drīkst darīt ko vien vēlas.

Kāpēc es to stāstu? Cauri vēsturei līdz pat šodienai cilvēki bieži mēģina mainīt Dieva noteikumus. Tam var būt dažādi iemesli. Varbūt mums nepatīk, cik tie ir stingri, un mēs vēlamies to prasības nedaudz samazināt. Varbūt mēs vēlamies turēties tikai pie dažiem no tiem, lai mūsu ticīgo pulciņā ielaistu tikai tos, kas mums patīk, bet pārējos atstātu aiz durvīm. Iespējams, ka mēs tos pielāgojam, lai draudzīgi sadzīvotu ar pārējo sabiedrību.

Bet mūsu šodienas Evaņģēlija tekstā Jēzus nekādā gadijumā nerunā par likuma prasību atvieglošanu. Tieši pretēji, Viņš tās pastiprina, vai precīzāk,  atgādina baušļu sākotnējo stingrību. Tas griež ausīs. Iespējams, ka Jēzus mūsu apziņā ir iespiedies, kā noteikumu atvieglinātājs. Piemēram, citur evaņģēlijos Viņš tā runā par sabata priekšrakstiem. Mēs gribētu, lai Jēzus mums vairāk stāsta par mīlestību, tāpēc šodienas Evaņģēlija vārdi mūs satriec.

Jēzus nesniedz mums nekādus atvieglojumus vai atlaides Dieva likuma pildīšanā. Viņš skaidro baušļu prasības un tās vēl vairāk pastiprina. Mēs, protams, sargamies kādu fiziski nogalināt, bet Jēzus norāda, ka pat iekšējs naids un dusmas mūs beigās noved pie tāda paša soda. Jēzus runa kļūst pat tik nežēlīga, ka Viņš iesaka izraut aci vai nocirst roku, ja kāds no šiem locekļiem mūs apgrēcina. Vai jums tas nešķiet par daudz ekstremāli? Man šķiet.

Tomēr Jēzus šeit nemāca mums, ka mēs nedrīkstam mainīt sākotnējos Dieva dotos likumus, lai gūtu uzvaru šajā pestīšanas spēlē. Ja vēl neesam to uztvēruši, Jēzus mums saka, ka Dieva likumus ir tik grūti ievērot, ka neviens nevar izbēgt no bargā soda ellē. Mēs visi atrodamies šajā bēdīgajā situācijā, un tā nevar mūs aizvest ne pie kā laba.

Es domāju, ka tā ir laba pamācība tiem, kas šajā laikā lieto dažādus noteikumus kā mērauklu citu cilvēku ticībai. Ir tādi, kas saka, ja tu turēsies pie pareizajiem likumiem un tos pareizi pildīsi, tad tu uzvarēsi pestīšanas spēlē. Bet Jēzus neko no tā nemāca. Vissvarīgākā lieta, ko mēs varam mācīties no šī teksta, ir tā, ka mēs neviens nevaram šajā spēlē uzvarēt. Mēs nedrīkstam nekādā veidā baušļu prasības atvieglināt, bet tās izpildīt ir pāri mūsu spēkiem. Viss, ko mēs varam iegūt, šo spēli spēlējot, ir izmisums.

Šeit Jēzus mums parāda jaunu izpratni par mūsu dzīvi. Nav tā, ka mums jācenšas apiet un nepildīt Dieva noteiktos likumus, bet to pildīšana nav ceļš pie Dieva. Jēzus ar savu klātbūtni atklāj kaut ko pārsteidzošu un īpašu par mūsu attiecībām ar Dievu. Tās nav balsītas uz mūsu taisnību. Dievs nāk pie mums jau tad, kad mēs nedzīvojam Viņam patīkamu dzīvi. Viņš ienāk mūsu dzīvēs. Viņš zin mūsu grūtības un nespēku. Viņš zin, ka ne jau mūsu acs un roka ir vainojamas grēkā, bet gan grēks nāk no mūsu sirds, mūsu samaitātās dabas.

Dievs nav nācis mūsu vidū, lai vadītu mūs pa jaunas, pilnīgākas morāles ceļu. Mēs nespētu pa to iet, tāpat kā neesam to spējuši iepriekš. Dievs ir nācis, lai nonāvētu mūsu sirdi. Tas ir augšāmcelšanās priekšnosacījums, lai mūsu dzīvi mainītu. Mums ir jānomirst grēkam un jāceļas augšā jaunai dzīvei. Tas notiek Kristībā. Tam jānotiek katrā mūsu dzīves dienā. Visbeidzot pilnīgi tas notiks mūsu dzīves noslēgumā. Patiesībā tas nav mūsu darbs. Tas ir Dieva darbs mūsos.

Tā darot, Dievs nodibina ar mums jaunas attiecības, kas ir pāri mūsu spējai rīkoties saskaņā ar vieniem vai otriem noteikumiem, vienalga cik stingri vai pielaidīgi tie būtu. Dievs šeit darbojas kā spēles noteikumu mainītājs. Bet Viņš ne tikai maina spēles noteikumus, bet pati spēle kļūst lieka.

Pat ja noteikumi paši par sevi tiek atjaunoti, mums nav vairs tiem jāseko, lai uzvarētu. Drīzāk tie mums palīdz saskatīt, kā mēs varam viens ar otru labāk sadzīvot. Mērķis uzvarēt vairs nav rūpes par savu guvumu, bet gan par savu tuvāko.

Kad mūsu sirdis tiek izmainītas, mēs redzam citu iemeslu sekot Dieva likumiem. Tā ir Dieva gādība un rūpes par mums visiem, ko Viņš ir atklājis. Tādējādi mēs dzīvojam mīlestības un cerības kopībā, nevis “katrs par sevi” un izmisuma atsvešinātībā.

Iespējams, ka kādreiz zēns no mūsu stāsta sapratīs kā iegūt un nepazaudēt draugus, bet tas nebūs no viņa. To var paveikt tikai tas pārveidojošais spēks, kas nāk no Tā, kurš mira un augšāmcēlās mūsu dēļ. Tas var notikt arī ar katru no mums. Klausoties Jēzus vārdos šodienas Evaņģēlijā, mēs varam noskumt un izmist. Bet mēs varam arī nomirt grēkam un augšāmcelties jaunai dzīvei kopībā. Patiesībā tā pat nav mūsu izvēle, bet gan Dieva nebeidzamā žēlastība. Un tā nepavisam nav spēle. Dievs ir nāvīgi nopietns šajā lietā, tik nopietns, lai nomirtu, nokāptu ellē, un augšāmceltos. Ja tas nespēj mainīt mūsu spēles, tad es nezinu, kas to var. Amen.