Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: “Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. [Lk.2:1-20]

Ļaujiet man šajā Svētvakarā pajautāt vienkāršu jautājumu. Cik reizes jūs esat dzirdējuši Ziemsvētku stāstu, ko es tikko lasīju no Lūkas evaņģēlija?
Cik reizes jūs esat dzirdējuši stāstu par ganiem, kas nakts melnumā sargā ganāmpulku, līdz viņus, zvaigžņotās debesis pārsķēluši, pārsteidz eņģeļi un debesu pulki, pasludinādami lielu prieku visai cilvēcei? Un gani, sekojot eņģeļu norādījumiem, iet un atrod Mariju un Jāzepu un Jēzus bērnu silītē dusošu, lopu ieskautu kūtiņā.
Cik reizes jūs esat dzirdējuši šo stāstu, cik reizes esat redzējuši to attēlotu mīļās Ziemsvētku apsveikuma kartiņās? Vai tas nelīdzinās mīkstiem autiņiem, kuros Jēzus bija ietīts?
Tādi Ziemsvētki ir mums. Kā siltas un brīnišķīgas atmiņu ainiņas, kuras mēs krājam un glabājam kā lielāko dārgumu, lai Ziemsvētkos atkal varētu tajās ietīties. Tās mūs sasilda aukstajos ziemas vakaros. Tās liek mums piedzīvot prieku un cerību. Tās aiznes mūs atpakaļ bērnībā gadu no gada.
Un nav būtiski, cik moderni domājoši mēs būtu, cik progresīvus esam sevi neuztvertu, katros Ziemsvētkos vēlamies būt tradicionāli. Katros Ziemsvētkos mūs pārņem pilnīgs sentimentālisms.
Mēs neviens nevēlamies, lai tajā kaut kas mainītos. Mums nekad neapniks klausīties Lūkas Ziemsvētku stāstā. Mums vienmēr patiks Ziemsvētkos dziedāt tās pašas tradicionālās Ziemsvētku dziesmas. Un mēs vēlamies to just “katru gad’ no jauna”, kā to dziedam vienā Ziemsvētku dziesmā. Balts sniegs, eglīte, svecīšu liesmiņas, piparkūku smarža – mēs nekad nevēlamies, lai tas mainītos.
Un tad kaut kur tālumā atskan klusa zvaniņa dzidrā skaņa. Tas ir ironijas zvaniņš. Šis mazais zvaniņš man atgādina par mūsu ticības paradoksu pašā Jēzus Kristus dzimšanas svētku plaukumā. Šajos svētkos, kad vismazāk vēlamies, lai kaut kas mainītos, patiesībā mēs svinam vislielākās izmaiņas visas cilvēces vēsturē. Mēs atzīmējam brīdi, kad pats Dievs ienāca pasaules vēsturē, un nekas līdzīgs nav noticis nedz pirms tam, nedz arī notiks kaut kad nākotnē.
Inkarnācija nozīmē pārmaiņas. Tas nozīmē, ka Dievs ir ienācis mūsu laikā, mūsu telpā, un pat mūsu dzīvēs, mūsu komforta zonā, lai to satricinātu un pārveidotu to pavisam savādākā izskatā, lai aicinātu arī mūs pieņemt izaicinājumu uz pārmaiņām un kaut ko aktīvi mainīt savās dzīvēs, kļūt par Dieva līdzstrādniekiem šajā pasaulē.
Ziemsvētkos katru gadu, atkal un atkal mēs svinam to, ka patiesībā neviens gads nav tāds pats kā iepriekšējais, ka arī mūsu dzīves katru gadu mainās. Mēs kļūstam vecāki, cerams arī gudrāki, un ar vien vairāk iesaistīti sadarbībā ar Dievu, Dievu, kurš valda pār vēsturi, Dievu, kurš liek un ļauj šai pasaulei būt.
Cik ironiski! Dienā, kad mēs vēlamies, lai viss būtu kā vienmēr, mēs svinam vislielākās pārmaiņas. Bet pārmaiņas nav kaut kas no kā kristietim būtu jābaidās. Ticība nozīmē pārmaiņas.
Mums nav jāieslīgst Ziemsvētki sentimentilitātē un tā jādzīvo turpmākās 364 gada dienas, būvējot iedomātu tradīciju sienu vairoties no pārmaiņām. Mums ir jāļauj Dieva radošajam garam mūsos darboties. Mums nav jābaidās, ka Viņš iztraucēs mūsu ērtās dzīves un ienesīs tur pārmaiņas. Viņa darbības rezultātā mūsu dzīves radikāli mainīsies, bet tās mainīsies uz labu, pat ja ārēji tā nemaz nešķiet.
Un mums nav jābaidās un jāstāv malā, bet jākļūst par aktīviem Dieva līdzstrādniekiem, sekojot Viņa aicinājumam, kad Viņš visu dara jaunu, dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, katru mēnesi, katru gadu, un protams arī Ziemsvētkos. Jēzus Kristus ir tas, caur kuru viss top jauns.
Ko es jums ieteiktu darīt šajos Ziemsvētkos? Ko es jums ieteiktu, kā svinēt šo brīnumaino pārvērtību brīdi jūsu dzīvēs? Esiet tradicionāli, ietinieties siltāk sentimentālo sajūtu villainē, izbaudiet Ziemsvētku dziesmas, stāstu par eņģeļiem, Mariju, Jāzepu, Jēzus bērnu silītē, lūkojieties svecīšu liesmiņās, priecājieties ģimenes lokā. Saglabājiet šo sajūtu, kas katrus Ziemsvētkus jūs pārņem.
Tikai šodien, tikai šo vienu vakaru lai viss notiek, kā tas vienmēr ir bijis. Lai šis vakars ir mīlestības un prieka piepildīts. Bet jau rīt būs jauna diena, rīt būs laiks atjaunot Gara dāvanas, ko Dievs jums ir devis un likt viņas lietā, ejot ārā un kļūstot par Dieva līdzstrādniekiem, visu darot jaunu Dieva vārdā un Viņam par godu.
Bet šajā vakarā, šajā īpašajā vakarā, nometiet visas rūpes un raizes un piedzīvojiet tā svēto mieru, kad šķiet pat laiks ir apstājies, kad visas pārmaiņas pārklāj eņģeļu dziesmu dzidrās skaņas.
Visvarenais Dievs, visa jaunā un visa topošā Dievs, Viņš vēlas, lai mēs atsaucamies Viņa aicinājumam, lai esam Viņa līdzstrādnieki radīšanas darbā visā plašajā pasaulē. Tikai šodien gremdēsimies Kristus piedzimšanas inkarnācijas mistērijā. Lai Dieva Gars dod mums mieru un prieku šajā vakarā, lai arī mēs varētu piedzīvot Viņa mīlestību un žēlsirdību guļot uz Viņa gādīgajām rokām, kā šajā svētajā naktī to piedzīvoja arī mūsu Kungs, ienākot šajā pasaulē. Un rīt atkal dosimies Viņam līdzi darot visu jaunu. Amen.