Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba? Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. – Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu. [Mt.11:2-11]

Varētu teikt, ka Adventa laiks mūsu baznīcas gada ritējumā ir diezgan pretrunīgs laiks – vienlaikus mulsinošs un iedvesmojošs. No vienas puses mēs gatavojamies Kristus bērna piedzimšanas svētkiem, kad mēs priecājamies par senā pagātnē notikušu notikumu, kas ir atstājis tik lielu ietekmi uz visu pasaules vēsturi. Savukārt no otras puses mēs gatavojamies Jēzus otrajai nākšanai pasaules beigās, kuras laiku mēs nezinam un nevaram zināt. Lasījumi šajā laikā mums rāda paradoksu starp šīs pasaules skarbo realitāti un Dievišķās godības pasauli, uz kuru raugāmies cerībā. Arī pravietis Jesaja apraksta, kā Dieva roka pārveido šo pasauli, izmantodams spilgtus tēlus.

Priecāsies tuksnesis un izkaltusī nora, klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks! Tie ziedēs un līksmos priekā un ar gavilēm!… jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā. Un svelošā smilts taps par ezeru un izkaltusī zeme par ūdens avotu. [Jes.35:1,6-7]

Mums, kas dzīvojam tik labvēlīgos apstākļos, ka nevaram žēloties par veldzējošā ūdens trūkumu (drīzāk jau sūdzamies par tā pārmērību), ir grūti iedomāties, ko Jesajas un Jāņa Kristītāja laikabiedriem nozīmēja tuksnesis. Tuvajos Austrumos tuksnesis bija briesmu un nāves vieta, vieta, kuru bijāja un labprāt no tās izvairijās.

Un tomēr tuksnesis nav mums svešs un, lai to ieraudzītu, nav jādodas tālos eksotiskos ceļojumos. Tuksneša jēdziens nav ierobežots tikai ar fizisku vietu. Mēs katrs varam nonākt un arī reizēm nonākam emocionālā vai sociālā vai garīgā tuksnesī. Tie, kas tur ir pabijuši, zinās, cik šāds tuksnesis var būt biedējošs. Iespējams, ka jūsu dzīve rit kā piena un medus zemē, ka jūsu dzīve ir tik brīnišķīga, ka jūs nespējat uz sevi attiecināt līdzību ar tuksnesi. Iespējams, bet es par to ļoti šaubos. Kaut vai palūkosimies, kāds tuksnesis veidojas Latvijas laukos. Jaunie aizbrauc uz lielākām pilsētām vai ārzemēm, vecie bez jebkādas perspektīvas pamazām apmirst. Uzņēmēji pamet laukus, slēdzot vēl retās palikušās ražotnes un veikalus, valsts arī dodas prom, slēdzot skolas, slimnīcas. Un paliek tuksnesis – tukša vieta. Tas nospiež garu un pārbauda mūsu ticību.

Cerība ir Adventa lozungs. Būt kristietim nozīmē cerēt. Šodienas lasījumos gan Jesaja, gan Matejs dod cerību cilvēkiem izbēgt no tuksneša. Viņi aicina mūs visus būt par labākas pasaules vēstnešiem. Bet paliek jautājums, kā saglabāt ticību un cerību, kad nokļūstam savas dzīves tuksnesī?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur pielūdz panākumus, spēku, labklājību. Mēs dzīvojam pasaulē, kura no cilvēka bieži sagaida lietas, ko ir grūti, ja ne neiespējami, sasniegt. Un kā kristiešiem mums ir jāatzīst, ka daudz kas no šīs pasaules standartiem nav savienojams ar sekošanu Kristum, ar māceklības ceļu, jo tie neveicina taisnīgumu, līdzjūtību, mīlestību, bet drīzāk vada mūs uz alkatību, naidu un lepnību. Kā lai uztur ticību dzīvojot sekulārā pasaulē, kur valda naids, netaisnība un kaislība?

Atbilde ir vienkārša: Vārds un Sakraments.

Ja draudze ir uzticīga Kristus aicinājumam, tā nodrošina vislabākos apstākļus, lai izvestu cilvēkus no šīs pasaules tuksneša. Tā dod mierinājumu un stiprinājumu caur Vārda sludināšanu un Sakramentu pārvaldīšanu. Tā dod iespēju būt sadraudzībā ar citiem tādiem pašiem svētceļiniekiem, kas soļo caur šīs pasaules tuksnesi. Padziļinātas Vārda studijas ļauj labāk iepazīt mūsu Pestītāju un Viņa nodomu pie katra no mums. Dažādās kalpošanas katram rod iespēju būt par Evaņģēlija nesējiem citiem cilvēkiem. Tāpēc tik būtiska ir dievkalpojumu apmeklēšana, jo tur Kristus ļaudis tiek paēdināti un stiprināti viņu ceļojumam caur pasaules tuksnesi.

Kāda ir jūsu cerība šajā Adventā? Kādu jūs iedomājieties Dieva valstības nākšanu? Kāda ir jūsu rīcība, lai darītu Dieva valstības nākšanu iespējamu?

Daudzas no Jesajas minētajām lietām, kas liecina par šīs pasaules tuksnesi, mūsdienu medicīna, zinātne un tehnoloģija ir mēģinājusi uzveikt, un ir pat zināmi sasniegumi. Protams, medicīna nespēj atdot redzi aklajiem, dzirdi kurlajiem un ir daudz slimību, kuras nespējam izārstēt, bet arī tas ir fakts, ka krietni veiksmīgāk varam cīnīties ar daudzām slimībām, kas iepriekš ir nesušas nāvi. Protams, mēs nevaram uzmodināt no nāves mirušos, šis spēks piemīt vienīgi Dievam, tomēr pateicoties daudziem zinātnes sasniegumiem mūsu dzīves ilgums ir krietni palielinājies. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām mēs pat spējam neauglīgas vietas pārvērst ziedošos dārzos. Un tomēr tas viss var dot tādu viltus drošību, paļaušanos uz lietām, par ko nevaram būt droši.

Mēs, Kristus sekotāji, esam aicināti nest pasaulei vēsti par Debesu valstības tuvošanos. Tā ir droša lieta, uz kuru varam paļauties – cerība par labāku pasauli. Bet kā piepildīt šo aicinājumu? Šodienas situācijas un sabiedrības kontekstā tas var šķist nepiepildāms uzdevums.

Ja godīgi uzlūkojam sevi, mums ir jāatzīst, ka arī mums ir vajadzīga atjaunošanās, kā mēs to saucām uz Dievu dievkalpojuma ievadā. Mums ir vajadzīga palīdzība izrauties no šīs pasaules tuksneša. Advents ir laiks atjaunot cerību par labāku pasauli un saņemt spēku darboties savā aicinājumā, lai nestu šo cerību arī citiem. Ja esam saņēmuši aicinājumu būt par Kristus mācekļiem, mums ne tikai ir jāpaļaujas uz cerību, ko Viņš dod, bet jāstrādā šīs cerības tālākai izplatībai. Mums ir jābūt Evaņģēlija vēsts praviešiem, vēstnešiem un kalpotājiem, kas ziņu par Dieva taisnību, piedošanu un mīlestību nes tālāk šīs pasaules tuksnesī.

Mūsu cerība ir dārga. Gan labos, gan sliktos laikos tā ir cerība par labāku pasauli, kurā pilnībā varēsim piedzīvot Dieva želastību un mīlestību. Tā dod stiprinājumu mūsu ticībai. Adentā mēs vienojamies cerībā par Kristus otro nākšanu. Par to mēs varam būt droši, jo vienreiz Viņš pie mums jau bija atnācis. Viņš ienāca šīs pasaules tumsā kā gaisma, Viņš kā ūdens izverda pasaules tuksnesī. Būsim arī mēs šīs dzīvības straumes vēstneši, lai tās neapsīktu līdz mūsu Adventa cerības piepildījumam. Amen.