Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, tā kā tanīs dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Tad divi būs laukā, vienu pieņems, otru atmetīs. Divas mals dzirnavās, vienu pieņems, otru atmetīs. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk. Bet to saprotiet: ja nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā. Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat. [Mt.24:36-44]

Mūsu dzīves ir pilnas ar ikdienišķām lietām un darbībām. Tās mums palīdz izvairīties un pasargā no liekiem uztraukumiem, kas rodas sastopoties ar pārmaiņām vai neparasto. Patvērušies zem paēņa, ko sniedz ikdienišķais, mēs varam mierīgi vadīt savas dienas, jo katru brīdi mēs zinam, kas mūs sagaida. No otras puses mēs katrs arī labi pazīstam tās sajūtas, kas mūs pārņem sastopoties ar neparasto. Riezēm tam par iemeslu kalpo mūsu pašu rīcība, bet bieži neparastā situācijā mēs nonākam ārēju apstākļu ietekmē, kurus nav mūsu spēkos kaut kā ietekmēt vai kontrolēt. Kad mūsu ikdienišķā dzīve tiek pārtraukta, mēs esam satraukušies, jūtamies kā no laivas izmesti, un piedzīvojam lielu atvieglojumu, kad neparastā situācija atrisinās un varam atgriezties savā ikdienišķajā dzīvē.
Tomēr ikdienišķais var kļūt mums bīstams. Pamazām ikdienišķo mēs sākam uztvert kā pašu par sevi saprotamu. Tas iemidzina mūsu modrību un mēs to pieņemam par normu.
Tā tas bija arī “tanīs dienās priekš ūdens plūdiem”, kad cilvēki “rija un plītēja, precējās un devās laulībā… un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus.” Taisnības labad gan jāsaka, ka tiem, kas dzīvoja Noa tuvumā, kaut kādas pārdomas radās. Bet tas bija izsmiekls, ko viņi veltīja Noa par viņa dīvaino darbošanos. Noa rīcībā viņi nesaskatīja neko tādu, kas liktu viņiem pārdomāt ierasto, ikdienišķo dzīves ritējumu. Pat Noa paskaidrojumi par viņa rīcības motīviem, kā arī viņa brīdinājums par drīzumā gaidāmo, neatstāja uz smējējiem nekādu iespaidu. Viņiem šķita, ka nekas nevarēs iztraucēt viņu ērto ikdienišķo dzīvi. Noa viņi saskatīja tikai murgojošu traku muļķi.
Te mēs varam redzēt problēmu ar ikdienišķo. Tas apslēpj mūsu acīm citu iespējamo notikumu virzību, it īpaši tas neļauj mums ieraudzīt Dieva nodomu attiecībā uz mums un šo pasauli. Viņš nevēlas šo pasauli saglabāt tādu, kāda tā ir šodien, jo Viņa radība vairs sen nav tāda, kādu Radītājs to bija veidojis. Tāpēc Viņš iejaucas mūsu ikdienišķajās dzīvēs visneparastākajos veidos. Un tas vienmēr vienā vai otrā veidā iztraucē mūs no snauda. Dievs mudina katru no mums palūkoties pāri ikdienišķajam un saskatīt neparasto.
Arī pravietis Jesaja šodienas lasījumā mums rāda neikdienišķo. Dievs vēlas mainīt pasaules virzienu. Kad Dievs iejaucas un pārtrauc cilvēku ikdienišķo dzīves plūdumu, tad “viņi pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīnadārza dārznieku nažiem.” Tas būs Dieva darbs, jo cilvēks pats ir pārāk iegrimis savos ierobežotajos plānos un nākotnes redzējumā. Viņš neredz tālāk par savu pieredzi pasaulē, kas māca “es”, “man”, “mans”. Bet Dievs var mūs no tā izraut un dot jaunu jēgu mūsu dzīvēm. Bet lai to piepildītu, mums ir jābūt gataviem saņemt neparasto.
“Tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana,” mēs lasījām evaņģēlijā. “Tad divi būs laukā, vienu pieņems, otru atmetīs. Divas mals dzirnavās, vienu pieņems, otru atmetīs.” Kungs atnāks mūsu visikdienišķāko darbu vidū, un  šī negaidītā atnākšana nesīs līdzi izšķiršanu starp tiem, kuri ir Viņu gaidījuši, un tiem, kas tik ļoti iegrimuši savas dzīves ikdienišķumā, ka neredz jēgu palūkoties pāri ikdienišķajam.
Zināmu līdzību mēs varam saskatīt arī tajā notikumā, uz kuru sākam gatavoties līdz ar Adventa sākumu. Vai šeit nav iejaukšanās ikdienišķajā, nesot cerību līdz ar bērniņu Bētlemes silītē? Marija ir apjukusi, kad Dieva eņģelis parādās viņas dzīves ikdienišķajā plūdumā. Jāzepam nav nekāda nojauta par notiekošo, kamēr Dievs neienāk viņa sapnī. Gani tiek pārsteigti savā ikdienišķajā darbā, dzirdot, ka kaut kas neparasts ir noticis zemes virsū. Kad austrumu gudrie Jeruzālemē interesājas par šo notikumu, neviens nav neko dzirdējis par šo neparasto atnākšanu. Dzīve tur rit savu gaitu, un kaut kas tik neparasts, par ko gudrie runā, liekas neticams. Lai gan Hērods izrādīja interesi, vai šajā notikumā nav kaut kas vairāk, kā acs to spēj redzēt. Un tomēr viņš nemeklēja neparasto, bet gan mēģināja notikumu gaitu iekļaut atpakaļ ikdienišķajā ar ikdienišķām metodēm.
Neviens nav gaidījis neko neparastu, bet tikai Dievs ar spēku no mūžības var iejaukties dzīves ikdienišķumā. Un visneparastākais šajā notikumā ir tas, ka viss Dieva spēks ir apslēpts zīdainītī. Pirmajā brīdī to uzlūkojot, neviens neko neparastu nesaskata. Viss ir tieši tā, kā to var sagaidīt no visparastākās bērna dzimšanas.
Visparastākajai jaunai sievietei ir piedzimis parasts cilvēkbērns. Vai daudz ir tādu, kuri, viņu uzlūkojot pirmajā reizē, nojautīs ka pēc laika Viņam sekos daudz ļaužu, ka tie klausīsies Viņa vārdos, ka redzot Viņa darbību, nedaudzi sāks pamazām apjaust, cik patiesībā neparasta persona Viņš ir. Un patiesībā Dieva darbs, kas notiek caur šo cilvēku, palika apslēpts pat krusta notikumā, kurā vismaz sākumā visi redzēja tikai lielu neveiksmi.
Un kā gan lai saskata kaut ko neparastu krustā sišanā, ja Viņš bija viens no simtiem romiešu rokām krustā sisto jūdu? Ikdienišķš notikums. Vai kāds no šīs nāves varēja gaidīt kaut ko vairāk kā dziļas sēras un skumjas par nepiepildīto jauno dzīvību? Tikai pēc trīs dienām kaut nedaudz skaidrāks kļuva tas, ka šeit bija noticis kaut kas vairāk kā vienkārši netaisna notiesāšana un laba cilvēka nāve. Un arī vēl pēc tam bija nepieciešams ilgs laiks, lai atklātos šīs nāves nozīme, lai saskatītu, cik neparastā un brīnumainā veidā Dievs iejaucās šīs pasaules ikdienā, kā Viņš ienesa dzīvību mūsu miršanā, kā Viņš atjaunoja cerību, kur cerība bija zudusi, ienesa gaismu mūsu tumsā.
Vēl kāda svarīga lieta, ko šodienas teksts mums atklāj par Adventu: Jēzus nesaka, ka mums kaut kur ir jādodas. Mēs vienkārši gaidam. Viņš nāk pie mums. Tā arī ir Adventa nozīme: Viņš nāk!
Piecas reizes šodienas tekstā dzirdējām vādu “nāks”. Advents ir gaidīšanas laiks, bet ne jau bezmērķīgas gaidīšanas. Mēs gaidam apsolījuma piepildījumu, gaidam kaut ko, kas ir pāri mūsu iztēlei un iedomām, gaidam neparasto, kas mūs pārsteigs. Mēs gaidam Dieva nākšanu mūsu ikdienišķajās dzīvēs, ko pavada Viņa godības atspīdums, bet kas ir apslēpts ikdienišķajam. Un tomēr Viņa nākšana kļūst redzama mūsu vidū caur viņa darbu. Mums tikai jābūt gataviem saņemt neparasto.
Tas ir brīnumaini, kā neparastais maina mūsu dzīves ikdienišķo. Tas izgaismo tumsu. Tas salauž bezcerīgās grēka un nāves važas, dodot pilnvērtīgu un priekpilnu dzīvi. Caur Kristu Dievs mūsu ikdienišķās dzīves pārveido neparastajā, kas redz pāri šai pasaulei. “Tāpēc esiet modrīgi!” Gaidiet un redziet, ko Dievs ir darījis – darīs – un dara jau šodien! Amen.